Ja bērni ir "dzīves ziedi," tad kāpēc viņu rokās ir šķēres?

Viens no spilgtākajiem maniem interneta atradumiem pēdējā laikā ir itāļu mākslinieka Geharda Demeca (Gehard Demetz) koka skulptūras.

Cilvēkus mākslā interesē tikai tas, kas viņus neatstāj vienaldzīgus. Geharda Demeca darbi daudzos rada ļoti pretrunīgas izjūtas. Un kā nu ne, jo viņš rotaļājas ar vienu no sabiedrības jūtīgajām tēmām – bērniem. Vai pareizāk – bērnu tēliem. Ne gluži to bērnu, kas nebēdnīgi rotaļājas piepilsētas smilšu kastēs vai gana zosis lauku pastorālēs. Šie bērni ir citi.

Pats mākslinieks dzimis 1972. gadā Bolzano, Itālijā. Uzaudzis Val Gardenā. Iestājas l'Istituto d'Arte e la Scuola Professionale Provinciale tēlniekos. 1992. gadā pabeidz mācekļa gaitas tēlnieka Matiasa Reša (Matthias Resch) darbnīcā, bet 1995. gadā kļūst par tēlniecības meistaru. 1996. gadā Demecs sāk mācīt arī citus. No 2000. līdz 2001. gadam piedalās Brāļu Džou (Zhou Brothers) un Hakovo Borhess (Jacobo Borges) kursos Zaltsburgas Akadēmijā. Kopš 2003. gada – Dienvidtiroles Mākslinieku savienības loceklis. Izstādēs aktīvi sāk piedalīties no 1999. gada, bet personālizstādes regulāri rīko kopš 2002. gada.*

Kā amatniekam Demecam ir ļoti veiksmīgi izdevies izmantot koksnes kvalitātes, lai radītu vajadzīgo iespaidu. Izmantojot gaišo, bālo liepas koku, tas bērnu figūras veido kombinējot raupju elektriskā zāģa un kalta apstrādi ar smalki izstrādātām, slīpētām detaļām. Šāda tehnoloģija palīdz kompozīcijai, kas ir ļoti statiska, nekļūt garlaicīgai un grūti uztveramai. Tai pat laikā neviens neteiks, ka šajos tēlos kūsā dzīvība. Drīzāk otrādi, brutāli apstrādātie laukumi izceļ brīžam tādu tēlu sejas, kas vedina domāt vai mums priekšā nestāv kāds nez kur redzēts bērna ķermeņa formās iemiesojies zombijs.

Lai arī koka bērnu seju vaibsti nav tādi, kādus visbiežāk iespējams skatīt bērnus, tomēr tieši līmēto klucīšu efekts ir tas, kas vedina domāt, ka attēlojamo bērnu tēli nav vis nekādi amoriņi no šausmu filmas pārskatījušamies mākslinieka iztēles, bet gan kādas idejas paušanas līdzeklis. Šie elementi – koka gabaliņi neattēlo fizisko realitāti, to uzdevums ir cits. Mākslinieks, runājot par saviem darbiem, norāda, ka viņu interesē Rūdolfa Šteinera ideja par to ka līdz 6 – 7 gadu vecumam bērni ir spējīgi bezapziņas līmenī uztvert savu priekšteču pieredzi. Attēlotie bērni ir tieši tādā vecumā.**

Šie klusie bērni bieži – basām kājām vai aizvērtām acīm, bālajām sejām, sakniebtajām lūpām ar nolaistajiem lūpu kaktiņiem, lielo cilvēku priekšmetiem bruņojušies ir konstrukcijas. Konstrukcijas, kas ar materiāla starpniecību komunicē ar skatītāja tiem apziņas slāņiem, kas dienas laikā atrodas miega stāvoklī. Šī komunikācija nav ērta un no tās nav iespējams izvairīties. Tās ir konstrukcijas no prāta vai arī to veidojošās smalkās matērijas gabaliņiem pārnestiem kokmateriālā, kas skatītāja priekšā vai nu tiecas iegūt vienotu formu vai arī tieši otrādāk - degradējas, bet pavisam noteikti tie ir tādas formas sastāvdaļa, kas nepārprotami uzrāda kādas pārmaiņas. Tā ir lēna transformācija, kuru pavada skatītāja apjausma, ka kaut kas ir pavisam nepareizi, bet skatītājam pašam jāizlemj, ko tagad darīt.

Bildes no Galleria Rubin

Ar Geharda Deneca radošās dzīves statistiku var iepazīties viņa mājas lapā: www.geharddemetz.com

Bet no izstādēm vienu pat ir iespējams lūkot internetā video formātā. Izstāde “Love at first touch” (Mīlestība no pirmā pieskāriena), kas sasaucas ar Braila raksta izveidotāja 200 gadi un tā veltīta neredzīgajiem:

Rakstu sagatavojis: Viktors Kozers