Trīs gadsimtus vīstošie ziedi Dēvida Esterlija darbos.

Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad cilvēku spējas veikt izsmalcinātus darbus ar rokām, kļūst aizvien retāka sastopamas, Dēvids Esterlijs (David Esterly) ir lielisks atradums. Ja aplūkojot Esterlija kokgriezumus, jums šķiet, ka esat jau tos kur redzējuši, tad nekļūdīsieties, jo par viņa iedvesmas avotu ir kalpojusi zināmā angļu galma meistara Grinlinga Gibonsa (Grinling Gibbons) daiļrade. Varētu teikt, ka pēc sastapšanās ar Gibsona darbiem sākās Dēvida Esterlija veiksmes stāsts.

Audzis Dienvidkalifornijā, absolvējis Hārvradu, bijis Fulbraita stipendiāts Dēvids Esterlijs Kenbridžā ieguvis doktora grādu angļu literatūrā. Vēlāk viņa vecāki domājuši, ka iespējams viņš ir visvairāk apmācītais, kāds vien bijis starp koktēlniekiem. Šobrīd Esterljs kopā ar sievu dzīvo Barneveldē, Nujorkas štatā. Savulaik, 1970. gadu vidū, neilgi pirms laulībām, pastaigas laikā pa Pikadili ielu Londonā, tieši viņa bija tā, kas ierosināja Esterlijam apskatīt Sv. Džeimsa baznīcas altāra kokgriezumus. Tas esot bijis pirmais arhitekta Kristofera Rena pasūtījums Gibonsam. "Mani pilnībā pārņēma šī kokgriezuma spēks un tā spēja parādīt dabas skaistumu. Man tas likās pilnīgi neticami, ka cilvēka rokas būtu spējušas darināt šos gliemežvākus, vīteņus, krītošās sniegpulkstenīšu virtenes, putnus ar lauru zariņiem knābjos un akantu spirāles," stāstīja Esterlijs.

Grinlings Gibbonss (1648. - 1721.) ir viens no zināmākajiem meistariem, ar kuru darbiem lepojas angļi jau kopš 17. gs. otrās puses, kad meistars ieradās Londonā no Holandes, lai arhitekta Kristofera Rena (Sir Christopher Wren) uzraudzībā veiktu tam uzticētos dekoratīvās tēlniecības darbus. Anglijā tas ieguva lielu popularitāti ar savu īpatnējo liepā veidoto eleganto puķu, augļu un lapu virteņu kompozīcijām. Angļu rakstnieks un vēsturnieks Horass Volpols (Horace Walpole) par viņu ir teicis šādus vārdus: "Pirms Gibonsa nav bijis neviens, kurš piešķirtu kokam ziedu brīvo un gaisīgo vieglumu un elementu dažādās izpausmes saistot kopā brīvā nekārtībā, kas no dabas piemīt visām lietām". Visbiežāk ar Gibonsa vārdu saista Svētā Pāvila katedrāli, Blenhemas pili, Hemptones galma pili vai Vindzoras pili, viņa darbi rotā daudzu Londonas baznīcu iekārtojumus.

Pēc varenā iespaida Sv. Džeimsa baznīcā, Esterlijs nolēma rakstīt par Gibonsu grāmatu. Iecere nesekmējās, jo šim mērķim noderīgu dokumentu arhīvos atradās gaužām maz. Lai izprastu seno meistaru, viņš nolēma likt spalvas kātu pie malas un ķerties pie citiem instrumentiem. Iegādājies kokgriezēju kaltus un 17. gadsimta kokgriezumu paraugus no kāda drauga, Esterlijs apmetās kotedžā Saseksā, kur sākās viņa sūrais aroda iepazīšanas ceļš.

Pašapmācības process ilga aptuveni astoņus gadus. "Tas bija viens traks pasākums. Es aizmirsu par grāmatu. Pakāpeniski griešana man aizstāja visu citu," atceras meistars. Nav īsti skaidrs, kad Esterlijs pārvācās atpakaļ uz Ameriku, tomēr savu darbu viņš turpināja gan kā koktēlnieks, gan kā Gibonsa speciālists, publicējoties dažādos preses izdevumos.

1986. gadā Anglijā Hemptonas galma pilī notika ugunsgrēks, kurā cieta Gibonsa darināts dekors. Dēvids Esterlijs veica ievērojamas pūles vinnējot konkursā, lai restaurētu uguns bojātos griezumus. Meistars uzskata, ka tas bija vēl viens pagrieziena punkts viņa dzīvē. Šo kokgriezumu restaurācijas gaitā viņš atzina, ka daudz vēl kas nav zināms un apņēmās izārdīt noslēpuma plīvuru, kas klāja Grinlinga Gibonsa tehniku. Kā rezultāts tam 1998. gadā iznāca grāmata "Grinling Gibons And The Art Of Carving," kam sekoja senajam meistaram veltīta izstāde V&A Museum Londonā, kuras kurators bija pats Dēvids Esterlijs.

Ir tāds teiciens, ka tas, kurš kopē Iliādu, nekopē Homēru. Iepazinis Grinlinga Gibonsa meistarības smalkumus Esterlija necenšas kopēt tā darbus. Viņš apzinās, ka seno meistaru laiks ir sen aiz kalniem, tādēļ jādzīvo līdzi savam laikam: "Atdzīviniet vecos traukus, bet lejiet tajos jaunu vīnu," saka meistars. Savā darbā Esterlijs izmato liepas koku. Ēnas un gaismas ir tik pat svarīgas cik forma, tādēļ, pēc apstrādes ar kaltu, koksne apdares darbiem netiek pakļauta. Tā pat kā Gibonss, arī Esterlijs savus darbus neveido no viena vesela koka kluča, lai arī savstarpēji savienotās formas rada tādu iespaidu. Pat pavisam neliels kokgriezums var sastāvēt no ap 25 atsevišķām detaļām, kuru izgatavošanai jāveltī vairākus mēnešus.

Internetā emocionāli neviennozīmīgu attieksmi ir izpelnījušās Esterlija veidotās "botāniskās galvas," kam par pamatu kalpo 16. gadsimta itāļu gleznotāja, galma dekoratora un izgudrotāja Džuzepes Arčimboldo (Guiseppe Arcimboldo) alegoriskie portreti. Lai arī daudzi mūsdienās, nesaprotamu iemeslu dēļ, šīs gleznas uzskata ar netīksmi, tomēr, savulaik Svētās Romas impērijas imperators Rūdolfs II Habsburgs bija sajūsmināts par gleznu, kurā tas bija attēlots romiešu gadalaiku un pārmaiņu dieva Vertumna izskatā. Neskatoties uz "nesagatavoto" skatītāju reakcijām, Esterlija "botāniskās galvas" ir izcils meistarības paraugs, kurā apvienotas Arčimboldo alegoriju kompozīcijas ideja ar Grinlinga Gibonsa izpildījuma metodēm.

Patreiz Dēvids Esterlijs strādā ar ļoti bagātiem klientiem un tā atalgojums mērāms piecu ciparu skaitļiem. Gadās, ka viņa klientiem nav ne jausmas, kas ir bijis Grinlings Gibons, bet nākamā meistardarba izskatu tie izvēlas netālu esošā lielveikala sakņu vai puķu nodaļā. Taču ne jau augļu, ziedu vai kādu atribūtu kopijas kokā lietu padara par mākslas darbu, bet gan tas īpašais, ne vienmēr saprotamais, bet skaidri sajūtamais "kaut kas," ko radīt spēj tikai īsts meistars.

Raksta tapšanā izmantota informācija no sekojošiem resursiem:

1. Dēvida Esterlija personīgā mājas lapa
davidesterly.com, kur iespējams raudzīt gan šeit skatāmās fotogrāfijas, gan arī lasīt dažus viņa profesionālo attieksmi paudošus teikumus.

2. Audio-vizuāla iespēja skatīties fotogrāfijas ar meistara veikumu un klausīties fonā pavadošo informāciju. >>

3. Brown, P. L. For a Modern Woodcarver, the Chance of Three Centuries. The New York Times,1989. 1. jūnijs.

4. Ducas, J. The Carver of the Crow Was a Sculptor. The New York Times,1998. 25. oktobris.

5. Tangerman, E.J. Whittling and Woodcarving. NY.: 1962

6. Thurley, S. Carve his name in lime-wood. The Independent,1998. 16. oktoris.

7. Wikipēdijā par Džuzepi Arčimboldo krieviski. >>

8. Wikipēdijā par Grinligu Gibonsu angliski. >>

Rakstu sagatavojis: Viktors Kozers